20. gadsimta 30. gadi Latvijā – jaunais rakstnieks Vilis Lācis iekaro milzīgu popularitāti ar romānu Zvejnieka dēls, un tieši šo romānu režisors Vilis Lapenieks izvēlas, lai uzņemtu pirmo valsts finansēto latvju lielfilmu, kas kļuva par nacionālās kinomākslas pamatakmeni.
Režisors Lapenieks bija “bezkaunīgi jauns” un ambiciozs, viņš pasludināja, ka scenāriju rakstīs pats. Arī aktierus un filmas komandu izvēlēsies pats, “un visbeidzot – nevienam nav tiesību maisīties filmas uzņemšanas darbā, kamēr filma nav gatava. Punkts”. Turklāt viņš bija stingri pārliecināts, ka “tikai no tautas, nevis no ideologiem, atkarāsies filmas panākumi, ( .. ) ir jātaisa tāda filma, kas tautai patīk un kas skatītājiem iet pie sirds”.
Filmas budžets bija tālaika Latvijai grandiozs – 72 000 latu. Jau kopš filmēšanas sākuma presē attīstījās vērienīga reklāmas kampaņa, tā ka pirmizrādes dienā, 1940. gada 22. janvārī, filmu jau gribēja redzēt visa Latvija.
Kinoteātrī Splendid Palace notika divi pirmizrādes seansi lūgtiem viesiem, bet vakarā arī citiem interesentiem. Publika pie kases drūzmējās jau vairākas stundas pirms noliktā laika, ļaužu straumes spiediens salauza kinoteātra durvis un kases lodziņa biezos stiklus, bet vakarā kārtībnieki salasīja 17 pazaudētas galošas, vairākus cimdus, ap 20 pogu un dažus naudasmakus. Pirmajā dienā filmu jau redzēja 3000 cilvēku, bet pirmajās trīs nedē[ās Rīgā, Liepājā un Jelgavā to apmeklēja 140 000 skatītāju.
Tomēr filma Zvejnieka dēls ir ievērojama ne tikai ar šiem amizantajiem un vērienīgajiem faktiem par tautas aizrautīgo interesi – arī pēc 70 gadiem filma ieņem nozīmīgu vietu Latvijas kultūrvēsturē. Padomju laikos slēpta kā “buržuāziskās Latvijas atlieka”, līdz ar neatkarības atjaunošanu Viļa Lapenieka filma atkal ieraudzīja ekrāna gaismu, kļūstot par brīvās Latvijas jaunības simbolu. Mazliet naiva kā visi simboli, spirgta kā jūras vējš, sirsnīga un īsta kā dabasbērns – pirmā latvju lielfilma.
Sestdien, 15. martā, plkst. 13.30
Sidnejas Latviešu namā
Kafejnīca Vecrīga būs atvērta.